[Autoliste] Re: OFFT: Re: Re: Sveicieni no Rumānijas/Igaunijas

[Smic]

Un atkal kaads atbild nelasiijis ... Raxtiitajaa nav grafomaanija, bet faktu 
apkopojums.

From: Reinholds Zviedris
Sent: Friday, September 09, 2011 12:03 AM
To: Viss par un ap auto!
Subject: [Autoliste] Re:OFFT: Re: Re: Sveicieni no Rumānijas/Igaunijas

Nu, ar! Atradis, kuru piesaukt par paraugu - Kučinski! Tas džeks slimo ar 
grafomāniju... un viņu par pilnu ņemt nevar.

/Reinis


2011/9/8 ramonz <krani at inbox.lv>

vispār par vācijas attīstību raksta šādi:

http://www.tautasforums.lv/?p=1518

Mācību grāmatās Vācijas pēckara uzplaukums parasti tiek izskaidrots ar 
trijiem galvenajiem faktoriem: sekmīgo naudas reformu, Ludviga Erharda 
liberalizācijas programmu un ASV īstenoto Maršala plānu. Tomēr šāds 
skaidrojums ir pārāk vienkāršots un nepilnīgs.

Vācija pēc kara bija sagrauta un okupēta, un okupācijas administrācija 
aktīvi iejaucās visās dzīves jomās, lai nepieļautu Vācijas militārisma un 
varenības atjaunošanos. 1946. gada 28. martā Sabiedroto kontroles padome 
apstiprināja Vācijas deindustrializācijas pirmo programmu t.s. Morgentau 
(Morgenthau) plāna ietvaros. Salīdzinājumā ar 1938. gada līmeni, šis plāns 
paredzēja industriālo ražošanu samazināt par 45 – 50 procentiem, pilnīgi 
aizliegt alumīnija, gultņu, traktoru, lielo darbgaldu ražošanu, kā arī smago 
mašīnbūvi. Darbgaldu ražošana nedrīkstēja pārsniegt 11%, ķīmiskā 
rūpniecība – 40%, elektrības ražošana – 16% no 1938. gada līmeņa. Gadā 
drīkstēja izlaist ne vairāk kā 40000 kravas automobiļu un tikpat daudz 
pasažieru transporta līdzekļu. Tika sākta industriālo objektu demontāža un 
izvešana kara repariāciju programmas ietvaros. Līdz 1949. gada beigām 
Rietumu okupācijas zonās tika demontētas vairāk nekā 300 rūpnīcas (4 – 7% 
industriālā potenciāla), bet Austrumu zonā pat puse rūpnīcu. Kā redzam, 
Morgentau plāns ļoti atgādina Austrumeiropas deindustrializāciju pēc 1990. 
gada. Maršala plāna ietvaros Rietumvācija saņēma tikai 1412,8 miljonus 
dolāru, kas bija daudz mazāk nekā saņēma Lielbritānija, Francija, Itālija 
vai Beneluksa valstis. Šī palīdzība bija daudz mazāka par demontētā 
industriālā potenciāla vērtību.

Tomēr līdz ar aukstā kara sākumu un karadarbību Korejā Rietumu sabiedroto 
attieksme pret Vāciju mainījās. Turklāt dzīvā atmiņā vēl bija tuvredzīgā 
Vācijas finansiālās žņaugšanas politika Versaļas līguma ietvaros pēc I 
pasaules kara, kas veicināja Hitlera nākšanu pie varas.

Naudas reformu Rietumvācijā 1948. gada jūnijā veica Amerikāņu militārā 
valdība (OMGUS), kurā L. Erhards bija t.s. B zonas ekonomiskās padomes 
ekonomiskais direktors. Reformas galvenais mērķis bija atbrīvoties no kara 
ekonomikas vajadzībām uzpūstās reihsmarku masas. Reformas ietvaros katrs 
Rietumvācijas iedzīvotājs 60 reihsmarkas varēja apmainīt pret 60 doičmarkām, 
pārpalikušās reihsmarkas tika izņemtas no apgrozījuma. Frankfurtē tika 
nodibināta Vācijas zemju banka (Bank Deutscher Länder), kurai vienīgajai 
bija tiesības emitēt jaunas doičmarkas.

Bez tam naudas reformas ietvaros tika anulēti visi līdz 1945. gadam radītie 
Vācijas ārējie parādi, bet Valsts un pašvaldību iekšējie parādi tika 
samazināti 10 reizes. Viens no naudas reformas pirmajiem blakusefektiem bija 
bezdarba pieaugums 1948. un 1949. gadā, taču šī negatīvā parādība tika 
mērķtiecīgi un enerģiski apkarota, sākot plašu darbavietu radīšanas 
programmu. Jāuzsver, ka tā bija valsts virzīta un regulēta programma, nevis 
paļaušanās uz tirgus maģiju jeb Ā. Smita daudzināto neredzamo roku. Pēckara 
reformas Vācijā nenotika pēc anglosakšu brīvā tirgus teorijas, bet vairāk 
pēc Fridriha Lista nacionālās ekonomikas modeļa. Līdz ar to bieži vien 
aplami tiek interpretēta Ludviga Erharda loma. Pakāpeniskā cenu atbrīvošana 
un citi liberalizācijas pasākumi nebija patvaļīgi šoka terapijas akti (kā 
nesen Austrumeiropā un Krievijā), bet gan likumsakarīgas un izsvērtas reālās 
tautsaimniecības augšanas sekas. Sagrautās Vācijas atjaunošanā liela nozīme 
bija arī sabiedriskajiem darbiem, kuros līdz apmēram 1950. gadam tika 
iesaistīti visi Vācijas iedzīvotāji.

Maršala plāns Vācijā no ASV puses nebija tīri nesavtīgs akts, bet tomēr 
abpusēji izdevīgs. Palīdzība īstenojās kā atmaksājami kredīti Rietumvācijas 
privātsektoram, kas tika izsniegti ar nosacījumu, ka par šiem līdzekļiem 
tiks iepirkti ASV pārtikas produkti, patēriņa preces, izejvielas un cita 
Vācijas industrijai nepieciešamā produkcija. Kredīti bija jāatmaksā vācu 
markās. Šim nolūkam 1948. gada novembrī Frankfurtē tika dibināta 
Rekonstrukcijas banka  (Kreditaustalt für Wiederaufbau – KfW), kas apkalpoja 
Maršala plāna kredītus, bet saņemtos līdzekļus reinvestēja noteiktos 
industrijas sektoros un infrastruktūrā kā attīstībai piemērotus vidēja 
termiņa un ilgtermiņa kredītus. Gandrīz 50 gadus KfW uzticīgi kalpo kā 
nozīmīgākais valsts regulētais ekonomikas stimulēšanas instruments. Pašlaik 
KfW (Latvijā līdzīgu misiju varētu uzņemties Latvijas Hipotēku un zemes 
banka – J.K.) ik gadu Vācijas industrijā iegulda ap 40 miljardiem marku jeb 
26,3 miljardiem dolāru ražošanai piemērota kredīta. Bet šā ekonomikas 
dzinēja sākums bija 1,4 miljardi ASV dolāru. Tas ir paraugs teicamai 
industriālajai kredītpolitikai.

Bez tam 50. gadu sākumā Rietumvācijas finansu ministrs Fricis Šēfers ieviesa 
tādu nodokļu sistēmu, kas sekmēja mazo un vidējo uzņēmumu (Mittelstand) 
darbību, it īpaši uz eksportu orientētu darbgaldu ražošanu, kas Vāciju šai 
nozarē pacēla stratēģiskos augstumos. Līdz ar to 60% darbaspēka Vācijā 
nodarbināti kompānijās, kurās strādā mazāk nekā 500 cilvēku. Šādas firmas 
valstij dod ap 70% nodokļu. Tikai viens procents no apmēram 2 miljoniem 
Vācijas industriālo kompāniju nodarbina vairāk par 500 strādnieku. Īpaša 
uzmanība pēckara Rietumvācijā tika veltīta vispārējai un profesionālai 
izglītībai, kas cēla speciālistu kvalifikāciju.

Principiem, pēc kuriem attīstījās pēckara Rietumvācijas ekonomika, ir dziļas 
vēsturiskās saknes, kas sniedzas līdz nacionālās ekonomikas pamatlicējam un 
t.s. amerikāņu politekonomiskās sistēmas līdzautoram Fridriham Listam 
(1789 – 1846). Latvijas pārgudrie politiķi daudzas Lista idejas droši vien 
nosauktu par sociālistiskām, bet padomju ekonomisti Listu savulaik nodēvēja 
par “buržuāzisko nacionālistu vācu gaumē”. Vācijas muitas savienības 
(Zollverein) organizētāju F.Listu var uzskatīt par patieso Vācijas 
apvienotāju. 1931. gada 16. un 17. septembrī Fridriha Lista biedrības 
paspārnē notika ievērojamāko vācu ekonomistu apspriede, kuras mērķis bija 
vienoties par pasākumiem, kas ļautu pārvarēt Lielo depresiju. Sanāksmē 
piedalījās Reihsbankas prezidents Hanss Luters un apmēram 40 citu ietekmīgu 
valsts ierēdņu, kuru vidū bija arī vēlākais sociālās tirgus ekonomikas 50. 
gadu teorētiķis Viljams Ropke. Par apspriedes konceptuālo pamatu kalpoja 
ekonomikas ministrijas ierēdņa Dr. Vilhelma Lautenbaha memorands, kura 
teksts plašākai publikai kļuva zināms tikai 1991. gadā.

Lautenbaha memorandā “Ekonomiskās atveseļošanās izredzes caur investīcijām 
un kredītu ekspansiju” uzsvērts, ka ekonomisku un finansiālu sarežģījumu 
pārvarēšanas dabiskais ceļš ir nevis ekonomikas sašaurināšana, bet gan tās 
aktivitāšu paplašināšana. Tomēr Lautenbahs noraida angļu ekonomista Keinsa 
ieteikto efektīvā pieprasījuma finansiālo stimulēšanu, paaugstinot algas, 
pensijas un pabalstus patēriņa preču iegādei (Latvijā šo metodi popularizē 
G. Libermanis), bet iesaka ieguldīt līdzekļus veselīgai ekonomikai 
nepieciešamos infrastruktūras projektos, kas ne vien atjauno strādājošo 
cilvēku pirktspēju, bet arī rada reālu ekonomiskā potenciāla pieaugumu jeb 
ekonomisko papildvērtību, kā arī atdzīvina pārējās tautsaimniecības jomas.



--------------------------------------------- 

A vot šitais jau atgādina nolādētā revanšista un vispār fašista Konrāda 
Adenauera
tēzes. Kur tās noveda Vāciju, visi zinām!!! :-) :-) :-)
Ruu



_______________________________________________
Autoliste mailing list
Autoliste at lists.autoliste.lv
http://lists.autoliste.lv/mailman/listinfo/autoliste