[Autoliste] Re: OFFT: Re: Re: Sveicieni no Rumānijas/Igaunijas

[ramonz]

vispār par vācijas attīstību raksta šādi:

http://www.tautasforums.lv/?p=1518

Mācību grāmatās Vācijas pēckara uzplaukums parasti tiek izskaidrots ar 
trijiem galvenajiem faktoriem: sekmīgo naudas reformu, Ludviga Erharda 
liberalizācijas programmu un ASV īstenoto Maršala plānu. Tomēr šāds 
skaidrojums ir pārāk vienkāršots un nepilnīgs.

Vācija pēc kara bija sagrauta un okupēta, un okupācijas administrācija 
aktīvi iejaucās visās dzīves jomās, lai nepieļautu Vācijas militārisma 
un varenības atjaunošanos. 1946. gada 28. martā Sabiedroto kontroles 
padome apstiprināja Vācijas deindustrializācijas pirmo programmu t.s. 
Morgentau (/Morgenthau/) plāna ietvaros. Salīdzinājumā ar 1938. gada 
līmeni, šis plāns paredzēja industriālo ražošanu samazināt par 45 – 50 
procentiem, pilnīgi aizliegt alumīnija, gultņu, traktoru, lielo 
darbgaldu ražošanu, kā arī smago mašīnbūvi. Darbgaldu ražošana 
nedrīkstēja pārsniegt 11%, ķīmiskā rūpniecība – 40%, elektrības ražošana 
– 16% no 1938. gada līmeņa. Gadā drīkstēja izlaist ne vairāk kā 40000 
kravas automobiļu un tikpat daudz pasažieru transporta līdzekļu. Tika 
sākta industriālo objektu demontāža un izvešana kara repariāciju 
programmas ietvaros. Līdz 1949. gada beigām Rietumu okupācijas zonās 
tika demontētas vairāk nekā 300 rūpnīcas (4 – 7% industriālā 
potenciāla), bet Austrumu zonā pat puse rūpnīcu. Kā redzam, Morgentau 
plāns ļoti atgādina Austrumeiropas deindustrializāciju pēc 1990. gada. 
Maršala plāna ietvaros Rietumvācija saņēma tikai 1412,8 miljonus dolāru, 
kas bija daudz mazāk nekā saņēma Lielbritānija, Francija, Itālija vai 
Beneluksa valstis. Šī palīdzība bija daudz mazāka par demontētā 
industriālā potenciāla vērtību.

Tomēr līdz ar aukstā kara sākumu un karadarbību Korejā Rietumu 
sabiedroto attieksme pret Vāciju mainījās. Turklāt dzīvā atmiņā vēl bija 
tuvredzīgā Vācijas finansiālās žņaugšanas politika Versaļas līguma 
ietvaros pēc I pasaules kara, kas veicināja Hitlera nākšanu pie varas.

Naudas reformu Rietumvācijā 1948. gada jūnijā veica Amerikāņu militārā 
valdība (OMGUS), kurā L. Erhards bija t.s. B zonas ekonomiskās padomes 
ekonomiskais direktors. Reformas galvenais mērķis bija atbrīvoties no 
kara ekonomikas vajadzībām uzpūstās reihsmarku masas. Reformas ietvaros 
katrs Rietumvācijas iedzīvotājs 60 reihsmarkas varēja apmainīt pret 60 
doičmarkām, pārpalikušās reihsmarkas tika izņemtas no apgrozījuma. 
Frankfurtē tika nodibināta Vācijas zemju banka (/Bank Deutscher 
Länder/), kurai vienīgajai bija tiesības emitēt jaunas doičmarkas.

Bez tam naudas reformas ietvaros tika anulēti visi līdz 1945. gadam 
radītie Vācijas ārējie parādi, bet Valsts un pašvaldību iekšējie parādi 
tika samazināti 10 reizes. Viens no naudas reformas pirmajiem 
blakusefektiem bija bezdarba pieaugums 1948. un 1949. gadā, taču šī 
negatīvā parādība tika mērķtiecīgi un enerģiski apkarota, sākot plašu 
darbavietu radīšanas programmu. Jāuzsver, ka tā bija valsts virzīta un 
regulēta programma, nevis paļaušanās uz tirgus maģiju jeb Ā. Smita 
daudzināto neredzamo roku. Pēckara reformas Vācijā nenotika pēc 
anglosakšu brīvā tirgus teorijas, bet vairāk pēc Fridriha Lista 
nacionālās ekonomikas modeļa. Līdz ar to bieži vien aplami tiek 
interpretēta Ludviga Erharda loma. Pakāpeniskā cenu atbrīvošana un citi 
liberalizācijas pasākumi nebija patvaļīgi šoka terapijas akti (kā nesen 
Austrumeiropā un Krievijā), bet gan likumsakarīgas un izsvērtas reālās 
tautsaimniecības augšanas sekas. Sagrautās Vācijas atjaunošanā liela 
nozīme bija arī sabiedriskajiem darbiem, kuros līdz apmēram 1950. gadam 
tika iesaistīti visi Vācijas iedzīvotāji.

Maršala plāns Vācijā no ASV puses nebija tīri nesavtīgs akts, bet tomēr 
abpusēji izdevīgs. Palīdzība īstenojās kā atmaksājami kredīti 
Rietumvācijas privātsektoram, kas tika izsniegti ar nosacījumu, ka par 
šiem līdzekļiem tiks iepirkti ASV pārtikas produkti, patēriņa preces, 
izejvielas un cita Vācijas industrijai nepieciešamā produkcija. Kredīti 
bija jāatmaksā vācu markās. Šim nolūkam 1948. gada novembrī Frankfurtē 
tika dibināta Rekonstrukcijas banka  (/Kreditaustalt für Wiederaufbau/ – 
KfW), kas apkalpoja Maršala plāna kredītus, bet saņemtos līdzekļus 
reinvestēja noteiktos industrijas sektoros un infrastruktūrā kā 
attīstībai piemērotus vidēja termiņa un ilgtermiņa kredītus. Gandrīz 50 
gadus KfW uzticīgi kalpo kā nozīmīgākais valsts regulētais ekonomikas 
stimulēšanas instruments. Pašlaik KfW (Latvijā līdzīgu misiju varētu 
uzņemties Latvijas Hipotēku un zemes banka – J.K.) ik gadu Vācijas 
industrijā iegulda ap 40 miljardiem marku jeb 26,3 miljardiem dolāru 
ražošanai piemērota kredīta. Bet šā ekonomikas dzinēja sākums bija 1,4 
miljardi ASV dolāru. Tas ir paraugs teicamai industriālajai kredītpolitikai.

Bez tam 50. gadu sākumā Rietumvācijas finansu ministrs Fricis Šēfers 
ieviesa tādu nodokļu sistēmu, kas sekmēja mazo un vidējo uzņēmumu 
(/Mittelstand/) darbību, it īpaši uz eksportu orientētu darbgaldu 
ražošanu, kas Vāciju šai nozarē pacēla stratēģiskos augstumos. Līdz ar 
to 60% darbaspēka Vācijā nodarbināti kompānijās, kurās strādā mazāk nekā 
500 cilvēku. Šādas firmas valstij dod ap 70% nodokļu. Tikai viens 
procents no apmēram 2 miljoniem Vācijas industriālo kompāniju nodarbina 
vairāk par 500 strādnieku. Īpaša uzmanība pēckara Rietumvācijā tika 
veltīta vispārējai un profesionālai izglītībai, kas cēla speciālistu 
kvalifikāciju.

Principiem, pēc kuriem attīstījās pēckara Rietumvācijas ekonomika, ir 
dziļas vēsturiskās saknes, kas sniedzas līdz nacionālās ekonomikas 
pamatlicējam un t.s. amerikāņu politekonomiskās sistēmas līdzautoram 
Fridriham Listam (1789 – 1846). Latvijas pārgudrie politiķi daudzas 
Lista idejas droši vien nosauktu par sociālistiskām, bet padomju 
ekonomisti Listu savulaik nodēvēja par “buržuāzisko nacionālistu vācu 
gaumē”. Vācijas muitas savienības (/Zollverein/) organizētāju F.Listu 
var uzskatīt par patieso Vācijas apvienotāju. 1931. gada 16. un 17. 
septembrī Fridriha Lista biedrības paspārnē notika ievērojamāko vācu 
ekonomistu apspriede, kuras mērķis bija vienoties par pasākumiem, kas 
ļautu pārvarēt Lielo depresiju. Sanāksmē piedalījās Reihsbankas 
prezidents Hanss Luters un apmēram 40 citu ietekmīgu valsts ierēdņu, 
kuru vidū bija arī vēlākais sociālās tirgus ekonomikas 50. gadu 
teorētiķis Viljams Ropke. Par apspriedes konceptuālo pamatu kalpoja 
ekonomikas ministrijas ierēdņa Dr. Vilhelma Lautenbaha memorands, kura 
teksts plašākai publikai kļuva zināms tikai 1991. gadā.

Lautenbaha memorandā “Ekonomiskās atveseļošanās izredzes caur 
investīcijām un kredītu ekspansiju” uzsvērts, ka ekonomisku un 
finansiālu sarežģījumu pārvarēšanas dabiskais ceļš ir nevis ekonomikas 
sašaurināšana, bet gan tās aktivitāšu paplašināšana. Tomēr Lautenbahs 
noraida angļu ekonomista Keinsa ieteikto efektīvā pieprasījuma 
finansiālo stimulēšanu, paaugstinot algas, pensijas un pabalstus 
patēriņa preču iegādei (Latvijā šo metodi popularizē G. Libermanis), bet 
iesaka ieguldīt līdzekļus veselīgai ekonomikai nepieciešamos 
infrastruktūras projektos, kas ne vien atjauno strādājošo cilvēku 
pirktspēju, bet arī rada reālu ekonomiskā potenciāla pieaugumu jeb 
ekonomisko papildvērtību, kā arī atdzīvina pārējās tautsaimniecības jomas.


>>
>> ---------------------------------------------
>> A vot šitais jau atgādina nolādētā revanšista un vispār fašista 
>> Konrāda Adenauera
>> tēzes. Kur tās noveda Vāciju, visi zinām!!! :-) :-) :-)
>> Ruu
>

-------------- next part --------------
An HTML attachment was scrubbed...
URL: <http://lists.autoliste.lv/pipermail/autoliste/attachments/20110908/34af4bea/attachment.html>