Nu, ar! Atradis, kuru piesaukt par paraugu - Kučinski! Tas džeks slimo ar grafomāniju... un viņu par pilnu ņemt nevar.<div><br></div><div>/Reinis<br><br><div class="gmail_quote">2011/9/8 ramonz <span dir="ltr"><<a href="mailto:krani@inbox.lv">krani@inbox.lv</a>></span><br>
<blockquote class="gmail_quote" style="margin:0 0 0 .8ex;border-left:1px #ccc solid;padding-left:1ex;">
<div bgcolor="#FFFFFF" text="#000000">
vispār par vācijas attīstību raksta šādi:<br>
<br>
<a href="http://www.tautasforums.lv/?p=1518" target="_blank">http://www.tautasforums.lv/?p=1518</a><br>
<br>
Mācību grāmatās Vācijas pēckara uzplaukums parasti tiek izskaidrots
ar trijiem galvenajiem faktoriem: sekmīgo naudas reformu, Ludviga
Erharda liberalizācijas programmu un ASV īstenoto Maršala plānu.
Tomēr šāds skaidrojums ir pārāk vienkāršots un nepilnīgs.
<p>Vācija pēc kara bija sagrauta un okupēta, un okupācijas
administrācija aktīvi iejaucās visās dzīves jomās, lai nepieļautu
Vācijas militārisma un varenības atjaunošanos. 1946. gada 28.
martā Sabiedroto kontroles padome apstiprināja Vācijas
deindustrializācijas pirmo programmu t.s. Morgentau (<em>Morgenthau</em>)
plāna ietvaros. Salīdzinājumā ar 1938. gada līmeni, šis plāns
paredzēja industriālo ražošanu samazināt par 45 – 50 procentiem,
pilnīgi aizliegt alumīnija, gultņu, traktoru, lielo darbgaldu
ražošanu, kā arī smago mašīnbūvi. Darbgaldu ražošana nedrīkstēja
pārsniegt 11%, ķīmiskā rūpniecība – 40%, elektrības ražošana – 16%
no 1938. gada līmeņa. Gadā drīkstēja izlaist ne vairāk kā 40000
kravas automobiļu un tikpat daudz pasažieru transporta līdzekļu.
Tika sākta industriālo objektu demontāža un izvešana kara
repariāciju programmas ietvaros. Līdz 1949. gada beigām Rietumu
okupācijas zonās tika demontētas vairāk nekā 300 rūpnīcas (4 – 7%
industriālā potenciāla), bet Austrumu zonā pat puse rūpnīcu. Kā
redzam, Morgentau plāns ļoti atgādina Austrumeiropas
deindustrializāciju pēc 1990. gada. Maršala plāna ietvaros
Rietumvācija saņēma tikai 1412,8 miljonus dolāru, kas bija daudz
mazāk nekā saņēma Lielbritānija, Francija, Itālija vai Beneluksa
valstis. Šī palīdzība bija daudz mazāka par demontētā industriālā
potenciāla vērtību.</p>
<p>Tomēr līdz ar aukstā kara sākumu un karadarbību Korejā Rietumu
sabiedroto attieksme pret Vāciju mainījās. Turklāt dzīvā atmiņā
vēl bija tuvredzīgā Vācijas finansiālās žņaugšanas politika
Versaļas līguma ietvaros pēc I pasaules kara, kas veicināja
Hitlera nākšanu pie varas.</p>
<p>Naudas reformu Rietumvācijā 1948. gada jūnijā veica Amerikāņu
militārā valdība (OMGUS), kurā L. Erhards bija t.s. B zonas
ekonomiskās padomes ekonomiskais direktors. Reformas galvenais
mērķis bija atbrīvoties no kara ekonomikas vajadzībām uzpūstās
reihsmarku masas. Reformas ietvaros katrs Rietumvācijas
iedzīvotājs 60 reihsmarkas varēja apmainīt pret 60 doičmarkām,
pārpalikušās reihsmarkas tika izņemtas no apgrozījuma. Frankfurtē
tika nodibināta Vācijas zemju banka (<em>Bank Deutscher Länder</em>),
kurai vienīgajai bija tiesības emitēt jaunas doičmarkas.</p>
<p>Bez tam naudas reformas ietvaros tika anulēti visi līdz 1945.
gadam radītie Vācijas ārējie parādi, bet Valsts un pašvaldību
iekšējie parādi tika samazināti 10 reizes. Viens no naudas
reformas pirmajiem blakusefektiem bija bezdarba pieaugums 1948. un
1949. gadā, taču šī negatīvā parādība tika mērķtiecīgi un
enerģiski apkarota, sākot plašu darbavietu radīšanas programmu.
Jāuzsver, ka tā bija valsts virzīta un regulēta programma, nevis
paļaušanās uz tirgus maģiju jeb Ā. Smita daudzināto neredzamo
roku. Pēckara reformas Vācijā nenotika pēc anglosakšu brīvā tirgus
teorijas, bet vairāk pēc Fridriha Lista nacionālās ekonomikas
modeļa. Līdz ar to bieži vien aplami tiek interpretēta Ludviga
Erharda loma. Pakāpeniskā cenu atbrīvošana un citi liberalizācijas
pasākumi nebija patvaļīgi šoka terapijas akti (kā nesen
Austrumeiropā un Krievijā), bet gan likumsakarīgas un izsvērtas
reālās tautsaimniecības augšanas sekas. Sagrautās Vācijas
atjaunošanā liela nozīme bija arī sabiedriskajiem darbiem, kuros
līdz apmēram 1950. gadam tika iesaistīti visi Vācijas iedzīvotāji.</p>
<p>Maršala plāns Vācijā no ASV puses nebija tīri nesavtīgs akts, bet
tomēr abpusēji izdevīgs. Palīdzība īstenojās kā atmaksājami
kredīti Rietumvācijas privātsektoram, kas tika izsniegti ar
nosacījumu, ka par šiem līdzekļiem tiks iepirkti ASV pārtikas
produkti, patēriņa preces, izejvielas un cita Vācijas industrijai
nepieciešamā produkcija. Kredīti bija jāatmaksā vācu markās. Šim
nolūkam 1948. gada novembrī Frankfurtē tika dibināta
Rekonstrukcijas banka (<em>Kreditaustalt für Wiederaufbau</em> –
KfW), kas apkalpoja Maršala plāna kredītus, bet saņemtos līdzekļus
reinvestēja noteiktos industrijas sektoros un infrastruktūrā kā
attīstībai piemērotus vidēja termiņa un ilgtermiņa kredītus.
Gandrīz 50 gadus KfW uzticīgi kalpo kā nozīmīgākais valsts
regulētais ekonomikas stimulēšanas instruments. Pašlaik KfW
(Latvijā līdzīgu misiju varētu uzņemties Latvijas Hipotēku un
zemes banka – J.K.) ik gadu Vācijas industrijā iegulda ap 40
miljardiem marku jeb 26,3 miljardiem dolāru ražošanai piemērota
kredīta. Bet šā ekonomikas dzinēja sākums bija 1,4 miljardi ASV
dolāru. Tas ir paraugs teicamai industriālajai kredītpolitikai.</p>
<p>Bez tam 50. gadu sākumā Rietumvācijas finansu ministrs Fricis
Šēfers ieviesa tādu nodokļu sistēmu, kas sekmēja mazo un vidējo
uzņēmumu (<em>Mittelstand</em>) darbību, it īpaši uz eksportu
orientētu darbgaldu ražošanu, kas Vāciju šai nozarē pacēla
stratēģiskos augstumos. Līdz ar to 60% darbaspēka Vācijā
nodarbināti kompānijās, kurās strādā mazāk nekā 500 cilvēku. Šādas
firmas valstij dod ap 70% nodokļu. Tikai viens procents no apmēram
2 miljoniem Vācijas industriālo kompāniju nodarbina vairāk par 500
strādnieku. Īpaša uzmanība pēckara Rietumvācijā tika veltīta
vispārējai un profesionālai izglītībai, kas cēla speciālistu
kvalifikāciju.</p>
<p>Principiem, pēc kuriem attīstījās pēckara Rietumvācijas
ekonomika, ir dziļas vēsturiskās saknes, kas sniedzas līdz
nacionālās ekonomikas pamatlicējam un t.s. amerikāņu
politekonomiskās sistēmas līdzautoram Fridriham Listam (1789 –
1846). Latvijas pārgudrie politiķi daudzas Lista idejas droši vien
nosauktu par sociālistiskām, bet padomju ekonomisti Listu savulaik
nodēvēja par “buržuāzisko nacionālistu vācu gaumē”. Vācijas muitas
savienības (<em>Zollverein</em>) organizētāju F.Listu var uzskatīt
par patieso Vācijas apvienotāju. 1931. gada 16. un 17. septembrī
Fridriha Lista biedrības paspārnē notika ievērojamāko vācu
ekonomistu apspriede, kuras mērķis bija vienoties par pasākumiem,
kas ļautu pārvarēt Lielo depresiju. Sanāksmē piedalījās
Reihsbankas prezidents Hanss Luters un apmēram 40 citu ietekmīgu
valsts ierēdņu, kuru vidū bija arī vēlākais sociālās tirgus
ekonomikas 50. gadu teorētiķis Viljams Ropke. Par apspriedes
konceptuālo pamatu kalpoja ekonomikas ministrijas ierēdņa Dr.
Vilhelma Lautenbaha memorands, kura teksts plašākai publikai kļuva
zināms tikai 1991. gadā.</p>
<p>Lautenbaha memorandā “Ekonomiskās atveseļošanās izredzes caur
investīcijām un kredītu ekspansiju” uzsvērts, ka ekonomisku un
finansiālu sarežģījumu pārvarēšanas dabiskais ceļš ir nevis
ekonomikas sašaurināšana, bet gan tās aktivitāšu paplašināšana.
Tomēr Lautenbahs noraida angļu ekonomista Keinsa ieteikto efektīvā
pieprasījuma finansiālo stimulēšanu, paaugstinot algas, pensijas
un pabalstus patēriņa preču iegādei (Latvijā šo metodi popularizē
G. Libermanis), bet iesaka ieguldīt līdzekļus veselīgai ekonomikai
nepieciešamos infrastruktūras projektos, kas ne vien atjauno
strādājošo cilvēku pirktspēju, bet arī rada reālu ekonomiskā
potenciāla pieaugumu jeb ekonomisko papildvērtību, kā arī
atdzīvina pārējās tautsaimniecības jomas.</p>
<br>
<blockquote type="cite">
<blockquote type="cite">
<br>
---------------------------------------------
<br><div class="im">
A vot šitais jau atgādina nolādētā revanšista un vispār fašista
Konrāda Adenauera
<br>
tēzes. Kur tās noveda Vāciju, visi zinām!!! :-) :-) :-)
<br>
Ruu </div></blockquote></blockquote></div></blockquote></div>
</div>